Valodu māja

Hanne Eštavīka “Bordo klajie lauki”

Kā visprecīzāk runāt par jūtām?

Vai ir iespējams citiem nepārprotami pateikt, ko jūti?

Un ko tad tu īsti vēlies no attiecībām?

Tie ir jautājumi, ko norvēģu rakstniece Hanne Eštavīka (Hanne Ørstavik), kura raksta, ja tā var teikt, atklātības literatūras žanrā, romānā “Bordo klajie lauki” uzdod tieši un skaudri. Tie ir jautājumi, uz kuriem neapšaubāmi mēs visi kādā dzīves posmā esam meklējuši atbildes. Un nevilšus, cerēdams, ka autore šīs atbildes sniegs, lasītājs grimst arvien dziļāk un dziļāk stāstā par Rutu…

Māksliniece Ruta dodas ceļā uz Bordo, kur līdztekus izstādes atklāšanai izdzīvo savu jaunāko attiecību veidošanās epopeju gan caur atmiņām un prātojumiem, gan fiziski – kā caur savu jutekliskumu un sāpēm, tā caur saskarsmi ar citiem. Viņas ilgās un gaidās jūtams cilvēcisks trauslums, ko autore kā satrauktas elpošanas ritmu ievijusi savā vienreizīgajā valodā.

Grāmatā liela loma ir atvēlēta seksualitātei un Rutas fiziskajam un garīgajam ceļojumam, taču no tā izaug stāsts arī par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild uz mūsu mēģinājumiem to darīt. Cīņa par vienotību ar pasauli ir viena no Eštavīkas tēmām, ko latviešu lasītājs jau pazīst no Hannes Eštavīkas romāna “Mācītāja”, kas 2006. gadā Daces Deniņas tulkojumā nāca klajā apgādā “Atēna”.

Hanne Eštavīka, "Bordo klajie lauki"

Hanne Eštavīka (1969) ir viena no ievērojamākajām un izteiksmīgākajām mūsdienu norvēģu literatūras pārstāvēm, kura raksta eksistenciāli tiešu prozu par cilvēku savstarpējām attiecībām, atsedzot mīlestību visā tās daudzveidībā. Valoda un ķermeniskais viņas darbos atklāj grūtības definēt sevi attiecībā pret citiem, meklējot un pētot robežu starp citādā pieņemšanu un pašdestrukciju.

Eštavīka debitēja 1994. gadā, un kopš tā laika publicēti 18 viņas darbi. Rakstniece saņēmusi vairākas prestižas literatūras balvas, tostarp Brāges balvu par romānu “Mācītāja”, Dubluga balvu, kuru piešķir Zviedrijas akadēmija, Aschehoug balvu un daudzas citas. Romāns “Mīlestība” (Kjærlighet) 2019. gadā tika iekļauts ASV Nacionālās balvas par tulkoto literatūru īsajā sarakstā. Viņas darbi ir tulkoti vairāk nekā 30 valodās.

Tulkotāja Inga Bērziņa (1980) 2006. gadā ieguva bakalaura grādu skandināvistikā un 2010. gadā – maģistra grādu senskandināvu filoloģijā Bergenas Universitātē, Norvēģijā. Tulko galvenokārt no norvēģu, dāņu un islandiešu valodas. Pateicoties viņai, latviešu lasītāji ir iepazinuši tādus autorus kā Jans Vīse, Marianne Fastvolda, Justeins Gorders, Linna Ulmana un Tarjeijs Vēsoss. No senislandiešu valodas Inga Bērziņa tulkojusi Hravnkela Freijodes sāgu, savukārt Noras Ikstenas “Dzīves svinēšanu” viņa ir tulkojusi norvēģiski. Norvēģijā strādā par norvēģu valodas pasniedzēju un par tulci.

Grāmatas noformējumā izmantoti fotogrāfes Vikas Ekstas oriģināldarbi.

Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / “Kolektīvs”.

Intervija ar autori un fragments no grāmatas

Atsauksmes

“Hannas Eštvīkas “Bordo klajie lauki” ir ļoti vajadzīga un svarīga grāmata Latvijas lasītājiem. Autore aizraujoši un tieši runā par mīlestību, tās rašanos un augšanu, par tuvošanos un attālināšanos. Par seksualitāti un sevis apzināšanos caur tās pieņemšanu. Viņa nenosoda un nenorāda, kā vajadzētu dzīvot. Viņa atklāti runā par tām sāpēm, ar kurām jāsaskaras pieaugušiem cilvēkiem, mēģinot mīlēt citam citu, nespējot atteikties no pierastiem, ērtākiem baudas gūšanas veidiem otra cilvēka vārdā. Autores valoda aizrauj un nes līdzi kā upe, kā kaislība, satraucot un tomēr veldzējot.”

Inga Gaile, rakstniece

“Protams, ķermeniskais tekstā nav tikai simboliska kategorija: tā ir telpa, kurā krustojas dažādās emocijas un izjūtas, kas nepastāv nošķirti no instinktiem, iekāres, nervu impulsiem. Lasot var just aizkaitinājumu pret galveno varoni, kura gan spēj ar žiletes asuma prātu analizēt pati sevi, tomēr nespēj uzlikt grožus ķermeņa diktētajai rīcībai. Vienlaikus šis aizkaitinājums balstās apjausmā, ka Hanne Eštavīka attēlo cilvēku absolūti adekvāti: tādu, kuru nedefinē tikai viens esības aspekts, – intelekts neizslēdz atkarību, emocijas nespēj kontrolēt saprāts – un jūtu jēdzienam nepiemīt nekā no romantisma laika kultivētā visvarenās mīlestības cildenuma: tā ir skaudra, pašanalītiska, godīga, izmisusi un bezpalīdzīga dvēseles tieksme pēc tuvības.”

Bārbalas Simsones recenzija “Esi mana giljotīna”

“(..) mani uzreiz pilnīgi pārņēma savā varā tieši teksta ticamība – domas gaitas, notikumu, iespaidu ritums un pārklāšanās. Liekas – tieši tā darbojas arī manas domas! Viņa precīzi, taču bez patosa apraksta man pazīstamo mūsdienu realitāti – kā iepazīšanās notiek ar interneta starpniecību, kādas šaubu un ilgu stadijas pieredzam, lūkojoties ekrānā. Kā iekšēji augošs sajūtu impulss pārvēršas svešam cilvēkam nosūtītā īsziņā, kā, ceļojot uz pirmo satikšanos, prātā vienlaikus risinās iekšējais stāsts – pašanalīze, vīzijas, ļaušanās tām, ar kādiem elementiem šajā stāstā ienāk apkārtējā vide un otrs cilvēks.”

Santas Remeres recenzija “Ģeometrisks sapnis par laimi”